Medību apraksti
|
Pēdējo piecu gadu laikā, veicot mednieka gida pienākumus, man iznācis pabūt Namībijā daudzas reizes. Pavadot mūsu medniekus, medīju arī pats un gandrīz visas Centrālās Namībijas trofejas jau bija iegūtas. Vienīgi lielo kaķu lauvas, geparda un leoparda trofeju iegūšana man likās nesasniedzams mērķis. Bet izrādās, ka arī šķietami nesasniedzami mērķi ir īstenojami, ja uzsmaida veiksme. Pagājušā gada novembrī man ilgāku laiku iznāca uzturēties Namībijā, jo bija jāpavada divas mednieku grupas. Pēc vietējo iedzīvotāju nostāstiem sapratu, ka apmēram tāpat kā vilki Latvijā, tā arī gepardi Namībijā ir problēma, jo tie nodara lielus postījumus vietējai faunai. Pēdējo divu gadu laikā tie ir strauji savairojušies. Pēc 10 dienām parliecinājos, ka tā arī ir, jo vietās, kurās biju medījis iepriekšējās uzturēšanās reizēs, bija izteikti mazāk vidēja izmēra antilopes. Fermas saimnieks man pastāstīja, ka medību iecirknī, kur agrāk uzturējās 300 springbuki, to palicis labi ja 10. Viens no iemesliem gepardu populācijas lielais pieaugums. Pēc viņa aprēķina, 10.000 ha lielā apgabalā dzīvo vismaz 25 gepardi. Katrs gepards nedēļā savai iztikai patērē vismaz 1 antilopi, tādējādi radot milzīgus zaudējumus medību saimniecībai. Gepardus ir arī ļoti grūti nomedīt, jo tie līdzīgi kā mūsu lūši, divreiz pie sava medījuma neatgriežas. Medības ar piebarošanu (kā tas ir ar lauvu un leopardu) izmantot nevar. Vienīgā reālā iespēja katru dienu apsekot medību iecirkni, cerot uz nejaušu tikšanos ar šo lielo kaķi. 10.dienā paveicās redzēt 2 gepardus, bet to reakcija bija tik zibenīga, ka ne es, ne arī profesionāls mednieks nemanīja, kur 5 sekunžu laikā tie pazuda. Manas uzturēšanās Namībijā 18.diena izrādījās man ļoti veiksmīga, ko nevar teikt par gepardu. Vēlā pēcpusdienā ar diviem viesmedniekiem no Krievijas un fermas saimnieka, kurš ir profesionāls mednieks, pavadībā, devāmies medībās uz gaidi pie ūdeņiem. Mūsu mērķis bija zilās gnu medības. Karstums bija nežēlīgs, bijām nobraukuši apmēram 10 km, kad pēkšņi mašīnas priekšā ieraudzījām šakāli, tad ceļu kā šautra pārlidoja gepards. Likās aizdomīgi, ka vienā vietā kopā uzturas gan šakālis, gan gepards. Apstādinājām mašīnu un rūpīgi apsekojām pie ceļa piegulošos krūmus. Turpat netālu arī atradām nokostu antilopi. Zibenīgi tika pieņemts lēmums ierīkot slēpni netālu no nokostās antilopes un gaidīt ka gepards atgriezīsies, jo tā medījums vēl bija silts, tātad nokosts nesen un visticamāk gepards vēl nebija paspējis ieturēt maltīti. No turpat nocirstiem krūmiem uztaisījām slēpni apmēram 120 m attālumā no geparda medījuma. Mēs ar fermas saimnieku palikām slēpnī, viesmednieki ar savu pavadoni aizbrauca tālāk medīt zilo gnu antilopi. Saņēmu īsu, bet diezgan nežēlīgu instruktāžu kustēties nedrīkst, binoklī skatīties nedrīkst, karabīnei jābūt ieplecotai, sarunāties un pat sačukstēties nedrīkst, jo gepards noteikti ir palicis tepat netālu un būs ļoti uzmanīgs. Arī mūsu improvizētais slēpnis nav diezcik kvalitatīvs. Ātri apsvēris visus apstākļus, karabīni atstutēju pret balstu (divkāji), laidni iespiedu padusē, tā es varēju kontrolēt situāciju caur optiku. Saziņu savā starpā norunājām veikt ar elkoņu palīdzību un acu kontaktu. Sākums nelikās tik traģisks, tikai ļoti gribējās padzerties. Bet jau pēc stundas sevi lika manīt muguras sāpes, kustību trūkumu mēģināju kompensēt ar kāju pirkstu kustināšanu, tas nedaudz palīdzēja un palika vieglāk. Vēl pēc pusstundas garajā zālē kaut kas pazibēja. Ar elkoni piebikstīju savam medību partnerim, kurš arī bija pamanījis kustību un no viņa lūpām nolasīju, ka tas ir šakālis. Šakālis uzvedās ļoti interesanti staigāja apkārt, pienāca tuvāk mums, riņķoja ap antilopi, bet tai netuvojās. Radās iespaids, ka šakālis no kaut kā baidās. Pagāja vēl pusstunda, bet nekas nemainījās. Saule jau pamazām sāka rietēt, kad no liela attāluma izdzirdējām divus šāvienus, sapratām, ka mūsu viesmedniekiem ir veicies. Kartējo reizi ielūkojos optikā un pārsteigts pamanīju, ka nokostajai antilopei sakustējusies kāja. Sajutu elkoņa pieskārienu un no lūpām nolasu cheetah. Kaut gan visu laiku cītīgi lūkojos apkārt, man nav ne jausmas no kurienes un kādā veidā gepards ir uzradies. Sāku vibrēt un sapratu, ka izšaut nevarēšu. Mēģināju elpot dziļāk un saņemties, bet nekas nesanāca. Tikmēr gepards mierīgi gulēja un ēda,lai gan redzēt to nevarēja. Tā pagāja vēl pusstunda, mana vibrācija lēnām pārgāja, iestājās miers, bet gepardu vēl joprojām neredzēju. Tad vienā momentā ieraudzīju apaļu galvu, pēc tam sēdošu gepardu. Automātiski noņēmu no drošinātāja karabīni, šāvu, atmiņā palicis tikai tas, ka acis nofiksēja trāpījums precīzs. Vēl kādu minūti sēdējām nekustīgi, pēc tam vienlaicīgi sākām runāt. Parasti vispirms eju pie medījuma, bet šoreiz atļāvos vispirms padzerties un uzpīpēt pirmo reizi pēc divarpus stundu ilgas nekustīgas sēdēšanas. Tad gājām klāt medījumam pie antilopes gulēja gepards. Kad pēc 15 minūtēm ieradās pa rāciju izsauktā mašīna, tad sākās lielā foto sesija. Gepards ir CITES 1.kategorijas dzīvnieku sarakstā un saskaņā ar Namībijas likumiem to drīkst medīt tikai postījumu vietā, diennakts gaišajā laikā, neizmantojot papildus apgaismojumu. Tam visam ir jābūt fiksētam fotoattēlos, kurus pievieno norakstītajai licencei, kā arī jāaizpilda un jāpievieno vēl diezgan daudz dokumentu. Atgriežoties fermā, satikām viesmedniekus no Krievijas, izrādās, ka arī viņiem medības ir bijušas veiksmīgas, jo nomedītas 3 zilās gnu antilopes.
Atpakaļ |