Trofeju apstrāde
|
Medību trofejas - ādas pirmapstrāde
Medību trofejas - ādas pirmapstrāde Medniekam, iegūstot trofeju, jau uzreiz vajadzētu izlemt, kāda veidā viņš to vēlētos saglabāt kā piemiņu par veiksmīgām medībām. Var pagatavot ādas paklāju ar iemontētu galvas manekenu /manekenam varbūt gan atvērta gan aizvērta mute/, paklāju izģērētas ādas veidā, vai izmantot trofejas ādu, lai no tās izgatavotu cepuri, vesti vai ko citu. No šīs izvēles būs atkarīgs kādus griezumus jāveic ādas noņemšanas laikā. Pēc medījuma iegūšanas, tiklīdz tas iespējams, trofeja ir jāpakarina aiz pakaļkājām, lai veiktu vienmērīgu atdzesēšanu, nekādā gadījumā, pat lielā salā, nedrīkst medījumu uzreiz bez atdzesēšanas, ievietot celofāna maisā vai atstāt guļus uz zemes. Protams, visvienkāršāk ir medījumu aizvest speciālistam, to nepieciešams izdarīt diennakts laikā pēc nomedīšanas vai tās pašas diennakts laikā medījumu sasaldēt, ievērojot augstāk minēto – medījuma neatstāšanu uz zemes un atdzesēšanu. Ja medniekam ir vēlme pašam apstrādāt trofeju, vai brauciens pie speciālista ir paredzēts tikai medību sezonas beigās, ir svarīgi zināt trofejas apstrādes un ādas konservācijas pamatprincipus. Ja mednieks ir izlēmis izgatavot paklāju ar galvas skulptūru, medījumu novieto uz muguras un veic centrālo griezumu pa rumpja vidu no anālās atveres līdz kakla vidum. Nākošo griezumu veic sākot no priekšējās kājas centrālā spilventiņa kājai pa vidu ar līkumu līdz kakla sākumam, kur to savieno ar centrālo griezumu. Otrā pusē to pašu veic simetriski. Nākamais griezums iet no pakaļkājas centrālā spilventiņa pa kājas aizmuguri līdz anālai atverei un tālāk līdz otras kājas centrālam spilventiņam. Tad seko ādas noņemšana no kājām, to veic zeķveidā, atstājot kaulus tikai naga pēdējai falangai. Pēc kāju nodīrāšanas, jāturpina darbs ar asti. Izdara griezumu pa astes vidu no anālās atveres uz astes galu un nodīrā ādu. Nelieliem medījumiem, kā piemēram lapsai un jenotsunim, var mēģināt asti izvilkt un pārgriezt pēc tam, to ir viegli izdarīt, ja medījumu apstrādā iegūšanas dienā. Jāvelk ļoti uzmanīgi, jo var noraut astes galu. Darbu turpina ar medījuma rumpja dīrāšanu. Nobeigumā nodīrā galvu, sevišķu uzmanību pievēršot acīm, ausīm un lūpām. Ieteicams, dīrājot ar nazi iet vairāk gar kaulu, apzināti atstājot mīksto audu piegriezumus pie ādas. Ausis jānogriež ar lielu rezervi. Dīrājot, pēc iespējas japasargā āda no asinīm, kuras radīsies nejauši pārgriežot asinsvadus, tāpēc klāt vienmēr jābūt vienreizējiem dvieļiem vai tīrai lupatai. Ja negribas pašam noņemties, galvu var nedīrāt , atstājot šo darbu speciālistam. Tādā gadījumā noņemto ādu, pēc galvas atdalīšanas no nodīrātā ķermeņa, kompakti sarullē, ievieto celofāna maisā un sasaldē līdz brīdim, kad to ir iespēja atdot taksidermistam. Ja nav iespējas sasaldēt, tad āda jāiekonservē. Pirms konservācijas āda ir jāattauko un jāattīra no mīksto audu piegriezumiem. To var darīt ar uzasinātu karoti, izkapti vai ne pārāk asu nazi. Instrumenta izvēle ir ļoti individuāla. Darba pamatnei var izmantot galda virsmu, koka bluķi vai paša ceļgalu. Īpaša uzmanība jāpievērš lūpām, degunam un acīm. Attīrot ausis, noteikti ir jāatver un pēc iespējas pilnībā jāizņem skrimšļi visā auss garumā. Vislabāk to darīt ar skalpeļa vai maza naža un pincetes palīdzību. Kad attaukošana pabeigta, jāaizšuj visi caurumi, kas radušies apstrādes laikā, šuj ar parasto diegu un resnu adatu. Tad ādu izklāj uz grīdas vēsā vietā, ja nepieciešams, paklāj zem tās plēvi un apber ar sāli, vēlams rupjo. Sāls un ādas svara attiecība 1:1. Pēc nedēļas slapjo sāli no ādas noņem un uzber jaunu sāls porciju, vēl pēc nedēļas ādu ar visu sāli var salocīt un turēt līdz būs iespēja to aizvest speciālistam. Šādā veidā iekonservētu ādu var glabāt pat līdz diviem gadiem. Sālot jāpievērš uzmanība tam, lai sāls vienmērīgi pārklāj visu ādas virsmu asti ieskaitot un tā būtu iebērta arī ausīs un kājās. Ja ir paredzēts paklājs bez galvas skulptūras, centrālo griezumu pagarina līdz apakšlūpai. Dīrāšana un konservācija neatšķiras un taksidermista pakalpojumi nav nepieciešami, iekonservēto ādu atdod ģērēšanai. Ja plānots ādu izmantot kā kažokādu tiešā nozīmē, pēc klasiskiem principiem katram medījumam ir savs dīrāšanas standarts. Latvijā medījamiem dzīvniekiem to var iedalīt trīs grupās: 1. Ādu noņem zeķveidā - lapsa, jenotsuns, cauna, ūdele, sesks, ondatra, zaķis; 2. Ādu noņem paklājveidā – bebrs; 3. Ādas noņemšanu veic atkarīgi no mednieka vēlmēm gan zeķveidā gan paklājveidā – vilks, lūsis; Medījumu novieto uz darba virsmas. Pirmo griezumu veic no pakaļkājas vidējā spilventiņa pa aizmugurējo kājas virsmu caur anālo atveri uz otras kājas centrālo spilventiņu, tāpat pa aizmugurējo virsmu. Zeķveidā nodīrā pakaļkājas, atstājot tikai naga pēdējo falangu, izvelk asti un pārgriež to līdz pašam galiņam. Tagad medījumu var pakārt aiz pakaļkājām, izmantojot speciālu no koka vai metāla izgatavotu pakaramo. Nākamo griezumu veic no priekškājas vidējā spilventiņa pa kājas aizmuguri līdz elkoņa locītavai, nodīrā kāju līdzīgi kā pakaļkāju. Identiski apstrādā arī otru pusi. Ādu dīrā zeķveidā no rumpja lidz priekšējām kājām, priekšējo kāju daļas, kuras nebija pārgrieztas, izvelk ārā, ja nepieciešms, nedaudz palīdz ar nazi, uzmanīgi dīrā galvu. Attauko, kā iepriekš aprakstīts, un noņem mīksto audu piegriezumus. Dīrājot nedrīkst pieļaut ādas nosmērēšanos ar asinīm. Skrimšļus no ausīm pilnīgi var neņemt ārā, vienīgi noteikti jāatdala āda no auss iekšējā skrimšļa, izveidojot tādu kā maisiņu. Konservācija ir identiska iepriekš aprakstītai, vienīgi, tā kā āda noņemta zeķveidā, sāls ir jāber gan no augšas gan no apakšas. Paklājveida metode ir aprakstīta iepriekš. Parunājot ar speciālistiem, kuri nodarbojas ar šūšanas darbiem, ir radies ieteikums – bebriem izdarīt centrālo griezumu pa muguras vidu, jo vēdera rajonā bebra āda ir daudz mīkstāka par muguru. Jāņem vērā, ka bebram taisa vienīgi centrālo griezumu un kājas vienkārši nogriež, bet caurumus aizšuj ciet. Iesaku izmantot slapjo konservāciju, kas, pēc manas pieredzes, dod ļoti labus rezultātus. Daži mednieki izmanto tā saucamo sauso konservāciju, kad ādu, pēc attaukošanas un lieko audu noņemšanas, uzvelk uz speciālas no koka uztaisītas ierīces, bebram izmanto metāla vai plastmasas apli, un izkaltē caurvējā. Diemžēl, pielietojot šo metodi, kā rāda prakse, ģērēšanas rezultāts ir grūti prognozējams. Vēl viens praktisks padoms - ja Jūs neesat pārliecināts par attaukošanu, beriet vairāk sāls, jo konservējot ādu par daudz sāls nevar būt. Ja pēc ģērēšanas āda ir sarāvusies un Jūs gribat to pastiept lielāku, var to stipri saslapināt no ādas puses ar parasto 40 % degvīnu un izstiept, piesitot ar nelielām nagliņām pie koka pamatnes līdz pilnīgai izžūšanai. Vecas ādas nav ieteicams stiept, jo tās var pārplīst. Atpakaļ |