RU | ENG | LV |




+371 2911 4238,
foresttravel@inbox.lv
 
 

Medību apraksti

Dambriežu medības Polijā (apraksts)



Polijas pilsētas Pilas apkārtne ir bijusī Prūsijas teritorija, kurā pagājušā gadsimta sākumā ievesti dambrieži. Tagad to koncentrācija ir sasniegusi pietiekošu blīvumu un ir atļautas dambriežu medības. Labākais medību laiks ir ‘’baura’’ laikā. Dambrieži bauro līdzīgos apstākļos, ka staltbrieži, tātad skaidrā laikā, kad no rītiem zemi klāj salna. Medību norisi nodrošina vietējie mednieku klubi.

Mūsu brauciens uz Poliju sākās ar izbraukšanu no Rīgas pēcpusdienā, sekoja ceļš cauri Lietuvai un gandrīz visai Polijai. Nobraucām aptuveni 900 km un ceļā pavadījam 15 stundas. Mūsu galamērķis bija Pilas pilsētas apkaime, ciemats Kujan, kur mūs sagaidīja vietējā mednieku kluba vadītājs Ježi. Vietējie gan viņu sauca par Jureku. Viņš pastāstīja, ka viņa vadītā kluba medību teritorijā viesmednieki katru gadu nomedī 5-8 dambriežu buļlus, kā arī izrādīja mūsu apmešanās vietu. Mednieku nama 1.stāvā dzīvo pats Jureks ar ģimeni, 2.stāvu aizņem ēdamzāle, bet 3.stāvā atrodas ērtas divvietīgas istabas. Šeit ir domāts par mednieku ērtībām – karsts ūdens cauru diennakti, pieejams internets, speciāls zābaku žāvētājs utt. Ir labiekārtota medījumu apstrādes telpa ar saldējamo kameru, notiek ieroču piešaušana. Katru mednieku pavada jēgers. Transports gan mūs izbrīnīja – brauciens pa mežu ar Fiat Uno vai Trabant markas automašīnām bija vesels piedzīvojums. Mums paskaidroja, ka tuvākā nākotnē autoparks tikšot uzlabots. Dambriežu medības notiek agri no rīta un vēlu vakarā gan uz ‘’pieiešanu’’ gan no torņa. Medību torņi ir labi aprīkoti un ērti, jēgeri profesionāli novērtē trofejas.

Pirmajā dienā negājām gulēt, jo ļoti gribējās doties medībās. Ap plkst.16.00 Jureks mūs visus sapulcināja – gan medniekus, gan pavadoņus un ‘’piešķīra’’ katram savu jēgeri. Man trāpījās raženi noaudzis lauku puisis ap gadiem 35, vārdā Mihas. Vēlējos nomedīt dambriežu bulli, ja iespējams, otru baltu bulli un teļu, jo gribēju dambrieža gaļu aizvest arī mājās palicējiem.

Vakarā kopā ar Mihasu devāmies uz medību vietu, uzkāpām tornī un pēc laika mums aiz muguras sāka grauzt Polijas Sarkanā grāmatā ierakstītais dzīvnieks – bebrs, kas arī tur ir pārvērties par īstu sodību. Tā mēs sēžam, klausoties bebru, bet tad līdz ar pēdējiem saules stariem apmēram 200 m attālumā parādās dambriedis ar skaistiem ragiem. Uztraukums liels, pieiet klāt nevar, jo atklāta vieta un Mihas saka lai šauju. Izšauju, bet jūtu, ka netrāpīju. Protams, medības beidzas, ejam skatīties un konstatējam, ka esmu trāpījis 5 cm resnā bērzā, kuru optikā nevarēja redzēt. Braucam mājās, tur priekšā kolēģi ar 3 nomedītiem dambriežiem.

Rītausmā atkal braucam medībās, rīts ideāls – kluss, salna, var dzirdēt buļļus baurojam. Vienam pieejam, bet šaut nevar, jo bullis neliels. Starp citu, Polijā nav atļauts nomedīt bulli, kurš jaunāks par 6 gadiem. Nākošam bullim pieejam, attālums 100 m, paņemu atbalstu un izšauju. Rokas vēl trīc, bet Mihas sit pa plecu un saka, ka viss kārtībā. Pēc medību tradīcijas man piešķir ozolzaru, tad seko fotogrāfēšanās, medījuma pirmapstrāde un dodamies atpakaļ uz mājām. Kolēģiem 2 nomedīti buļļi.

Polijā ir tāda tradīcija – ja pirmo reizi esi nomedījis dambriedi, tad tevi iesvēta par dambriežu mednieku. Medījumam mutē un uz trāpīujuma vietas uzliek ozolzaru (tas skaitās dambrieža pēdējais mielasts), mednieks nometas uz viena ceļa pie medījuma un medību vadītājs ar asinīm sasmērē mednieka vaigus.  Iesvētīšanu, protams, atzīmējam, nu paši saprotiet kā.

Vakara medībās meklējam baltu bulli, redzam daudzus, bet balta nav. Trešās dienas rītā vēl tumsā sēžam ar Mihasu tornī, pareizāk sakot Mihas guļ, bet es neticu savām acīm – pa pļavu veļas kautkas balts, binoklī redzu baltu bulli ar skaistiem ragiem. Iebakstu Mihasam sānā, bet pats jau turu bulli optikā. Līdzko Mihas atļauj, seko šāviens un trāpīts. Atkal ozolzars, fotogrāfēšanās un viss pārējais. Atbraucot atpakaļ, priekšā jau citi mednieki ar savām trofejām. Vakarā vēlos doties nomedīt teļu un Mihas aizvedot mani pie torņa paziņo, ka latvieši esot pārāk gudri un es pats tikšot galā, ja kas, lai zvana, jo viņš labāk iešot sabarot mājlopus. Tā nu Mihas aizbrauc, es palieku viens un apmēram pēc stundas iznāk ganīties vesels bars dambriežu. Mazliet šaubos, jo ir grūti atšķirt teļu no govs. Vīriešu dzimtes dambriežu teļš oktobrī ir lielāks par mammu, bet gotiņa mazāka. Tāpēc galvenā atšķirība ir pēc purna, teļam tas ir īsāks. Izšauju un satraukts eju skatīties, bet viss kārtībā, nomedītais dzīvnieks tiešām ir teļš. Zvanu Mihasam un pēc pusstundas viņš ir klāt.

Trīs dienu medību rezultāts 6 medniekiem – 10 dambriežu buļļi, no tiem viens baltais un 3 dambriežu teļi. Ceturtās dienas pēcpusdienā varam saņemt savas trofejas, kuras ir apstrādātas, t.i. ragi novārīti, izbalināti, trofeju ādas iesalītas un gaļa sasaldēta. Ragus bija novērtējusi Polijas Mednieku Asociācijas komisija, kura atzinusi, ka visi dambrieži nomedīti optimālajā vecumā. Sekoja dokumentu kārtošana, finansiālie jautājumi bija nokārtoti jau mēnesi pirms medību norises, jo Polijā pieņemts veikt 100 % priekšapmaksu par medību organizēšanu viesmedniekiem. Mājup braucot, iegriezāmies tuvējā veikalā, kurā pēc mūsu aizbraukšanas radās stipro dzērienu deficīts. Atpakaļceļā apmierināti pārspriedām medību norisi, un kad strauji mainījās ceļa seguma kvalitāte, sapratām, ka esam šķērsojuši Latvijas robežu.


Ielādēju


      Atpakaļ